Šajā nedēļas nogalē, 5. un 6. aprīlī, Romā notiek septītais lielais Jubilejas gada pasākums – slimnieku un veselības aprūpes darbinieku jubileja. Mūžīgajā pilsētā ir ieradušies 20 tk. svētceļnieku. Sestdien viņi gāja pa Svētajā durvīm, bet svētdien piedalījās arhibīskapa Rino Fizikellas celebrētajā Svētajā Misē. “Jauku visiem svētdienu! Liels paldies!” – tie bija vārdi, ko pateica pāvests Svētā Pētera laukumā klātesošo ticīgo priekšā Svētās Mises beigās. Taču viņa iepriekš sagatavoto homīliju lasīja arhibīskaps. Seko Svētā tēva homīlijas pilnais teksts: “Raug, Es daru ko jaunu, un tagad tas parādās. Vai tad jūs to nepazīstat?” (Is 43, 19) Tie ir vārdi, kurus Dievs caur pravieti Isaju adresē Babilonijas trimdā esošajai Izraēla tautai. Izraēliešiem tas ir smags laiks, šķiet, ka viss ir zaudēts. Jeruzalemi ir iekarojuši un izpostījuši ķēniņa Nebukadnēcara II karavīri, un izsūtītajai tautai nav palicis nekas. Apvārsnis šķiet slēgts, nākotne tumša, visas cerības sagrautas. Viss varētu likt trimdiniekiem nolaist rokas, rūgti samierināties, vairs nejusties Dieva svētītiem. Tomēr tieši šajā kontekstā atskan Kunga aicinājums saskatīt kaut ko jaunu, kas dzimst. Ne kaut ko, kas notiks nākotnē, bet kaut ko, kas jau notiek, kas dīgst kā dzinums. Kas tas ir? Kas var piedzimt, kas var būt jau izdīdzis tik pamestā un bezcerīgā stāvoklī kā šis? Tas, kas dzimst, ir jauna tauta. Tauta, kas, sagrūstot pagātnes viltus drošībai, ir atklājusi būtiskāko: palikt vienotiem un staigāt kopā Kunga gaismā (sal. Is 2, 5). Tauta, kas spēs atjaunot Jeruzalemi, jo būdama tālu no Svētās pilsētas ar tagad jau sagrauto templi, vairs nevarēdama svinēt liturģijas svinības, tā ir iemācījusies satikt Kungu citādākā veidā: ejot sirds atgriešanās ceļu (sal. Jer 4, 4), ievērojot likumu un dzīvojot taisnīgi, rūpējoties par nabagiem un trūkumcietējiem (sal. Jer 22, 3), darot žēlsirdības darbus. Tā ir tā pati vēsts, ko citādā veidā mēs varam saskatīt arī Evaņģēlija fragmentā (sal. Jņ 8, 1-11). Arī šeit redzam cilvēku, sievieti, kuras dzīve ir iznīcināta: nevis ar ģeogrāfisku izsūtījumu, bet ar morālu nosodījumu. Viņa ir grēciniece, un tādēļ tālu no likuma un nolemta atstumšanai un nāvei. Šķiet, ka arī viņai nav nekādas cerības. Taču Dievs viņu neatstāj. Patiešām, tieši tad, kad viņas vajātāji jau tur rokās akmeņus, viņas dzīvē ienāk Jēzus, aizstāv viņu un izglābj viņu no vardarbības, dodot tai iespēju sākt jaunu dzīvi: “Ej” - Viņš viņai saka - “tu esi brīva”, “tu esi izglābta” (sal. 11. p.). Ar šiem dramatiskajiem un aizkustinošajiem stāstiem šodienas liturģija aicina mūs savā Lielā gavēņa ceļā atjaunot uzticēšanos Dievam, kurš vienmēr ir mums blakus, lai mūs glābtu. Nav ne izsūtījuma, ne vardarbības, ne grēka, ne kādas citas dzīves realitātes, kas varētu novērst to, ka Viņš stāv pie mūsu durvīm un klauvē, gatavs ienākt, tiklīdz mēs Viņam to ļausim (sal. Atkl 3, 20). Taisni pretēji, īpaši tad, kad pārbaudījumi kļūst smagāki, Viņa žēlastība un mīlestība mūs tur vēl ciešāk, lai mūs pieceltu. Māsas un brāļi, mēs lasām šos tekstus, svinot slimnieku un veselības aprūpes darbinieku jubileju, un, protams, slimība ir viens no grūtākajiem un smagākajiem dzīves pārbaudījumiem, kurā mēs burtiski pieskaramies tam, cik esam trausli. Tā var likt mums justies kā trimdas ļaudīm vai kā sievietei no Evaņģēlija: bez cerības uz nākotni. Taču tā nav. Pat šādos brīžos Dievs mūs neatstāj vienus, un, ja mēs Viņam atdodam sevi, tieši tur, kur mūsu spēki izsīkst, mēs varam piedzīvot Viņa klātbūtnes mierinājumu. Viņš pats, tapis cilvēks, vēlējās pilnībā dalīties mūsu vājumā (sal. Fil 2, 6-8) un labi zina, kas ir ciešanas (sal. Jes 53, 3). Tādēļ Viņam mēs varam teikt un uzticēt savas sāpes, būdami droši, ka piedzīvosim līdzjūtību, tuvību un maigumu. Tomēr ne tikai to. Īstenībā, savā uzticības pilnajā mīlestībā Viņš iesaista mūs tā, ka arī mēs varam cits citam kļūt par “eņģeļiem”, par Viņa klātbūtnes vēstnešiem – pat tik tālu, ka bieži vien gan cietušajiem, gan tiem, kas rūpējas, slimnieka gulta var pārvērsties par glābšanas un pestīšanas “svētvietu”. Dārgie ārsti, medmāsas un veselības aprūpes darbinieki, kad jūs rūpējaties par saviem pacientiem, jo īpaši par vājākajiem, Kungs jums piedāvā iespēju pastāvīgi atjaunot savu dzīvi, dzīvinot to ar pateicību, žēlsirdību un cerību (sal. Bulla Spes non confundit, 11). Viņš jūs aicina izgaismot to ar pazemīgu apziņu, ka nekas nav jāpieņem kā pašsaprotams un ka viss ir Dieva dāvana; dzīvināt to ar to cilvēcību, kas tiek piedzīvota tad, kad, nokrītot maskām, paliek tas, kas ir svarīgs: mazāki un lielāki mīlestības žesti. Ļaujiet, lai slimo klātbūtne ienāk jūsu dzīvē kā dāvana, lai dziedinātu jūsu sirdi, attīrot to no visa, kas nav žēlsirdība, un sasildot to ar degošo un maigo līdzcietības uguni. Tādēļ, dārgie slimie brāļi un māsas, šajā dzīves laikā man ar jums ir daudz kas kopīgs: nespēks, vājuma sajūta, atkarība no citiem daudzās lietās, vajadzība pēc atbalsta. Tas ne vienmēr ir viegli, bet tā ir skola, kurā mēs katru dienu mācāmies mīlēt un ļaut sevi mīlēt, nepretendējot un neatgrūžot, nenožēlojot un neļaujoties bezcerībai, pateicīgi Dievam un saviem brāļiem un māsām par labo, ko saņemam, dzīvojot paļāvībā attiecībā uz to, kas mums vēl tikai priekšā. Slimnīcas palāta un slimības gulta var būt vietas, kurās dzirdēt Kunga balsi, kurš arī mums saka: “Raug, Es daru ko jaunu, un tagad tas parādās. Vai tad jūs to nepazīstat?” (Is 43, 19). Un tādējādi atjaunot un stiprināt ticību. Benedikts XVI – kurš savas slimības laikā mums sniedza skaistu liecību ar savu rāmumu – rakstīja, ka “cilvēcības mērauklu būtībā nosaka attiecības ar ciešanām” un ka “sabiedrība, kas nepieņem ciešanas [...], ir nežēlīga un necilvēcīga sabiedrība” (Enciklika Spe Salvi, 38). Tā ir taisnība: kopīga cīņa ar ciešanām padara mūs cilvēcīgākus, un dalīšanās sāpēs ir svarīgs posms jebkurā svētuma ceļā. Dārgie draugi, neizstumsim no savas dzīves tos, kas ir trausli, kā diemžēl dažkārt mūsdienās to dara noteikta veida mentalitāte, neizslēgsim ciešanas no savas vides. Drīzāk padarīsim tās par iespēju kopā augt, izkopt cerību, pateicoties mīlestībai, ko Dievs pirmais ielēja mūsu sirdīs (sal. Rom 5, 5) un kas pāri visam paliek mūžīgi (sal. 1 Kor 13, 8-10.13). Vaticannews.va |
